line decor
   
line decor
 
 
 
 
"Svētais ūdens" no Havenstadt
Šmaļs Andrejs (e-mail: andrejsh1974@mail.ru)
 
Cyriel de Meulenaer

Sirils de Melenars (Cyriel de Meulenaer), slavenās audzētavas “van de Havenstad” īpašnieks, ir stāvējis klāt mūsdienu šnaucera izaugsmei. Viņš ir visā pasaulē cienīts cilvēks ar daudzu gadu pieredzi suņu audzēšanā. Kontaktēties ar viņu ir ļoti patīkami, bet ne visiem tas ir iespējams. Tā arī es nolēmu jūs, cienījamie šnauceru īpašnieki, iepazīstināt ar šo veiksmīgo cilvēku – leģendu.

Diemžēl 2007.gada 29.maijā Sirils de Melenars 80 gadu vecumā miris.

 
-- Sarunas iesākumā vēlos jūs apsveikt ar vairāk nekā 70 uzvarām dažādās vispasaules izstādēs. Kad un ar kādu suņu šķirni jūs sākāt nodarboties ar audzēšanu?
-- Es precīzi nezinu, cik pasaules titulu man ir, jo kaut kad nojuka skaits. Bet pilnīgi noteikti to ir vairāk nekā 70. Pēdējo no tiem saņēma „pipari ar sāli” krāsas kuce veterānu klasē izstādē Poznaņā. Bet iesāku es 1951.gadā ar bokseriem un ar viņiem arī nodarbojos apmēram līdz 1960.gadam. 1956.gadā es iegādājos savu pirmo miniatūro šnauceru, kucīti. Viņu atvedu no Monako un viņas audzētāja bija prinča Rainera tuva radiniece. Bet pati kuce bija nesmuka: gara un ar gaišām acīm. Sapāroju viņu ar suni no Francijas, tas notika 1957. vai 1958.gadā. Šajā metienā piedzima ļoti skaisti suņi, piemēram, Eros van de Havenstad. Viņu es pārdevu Ria Harmsen uz Nīderlandi, kur viņš kļuva par čempionu. Kuce no nākamā metiena, Fina van de Havenstad, saņēma pirmo lielo balvu starptautiskajā izstādē „Winner”. 1960.gadā es uz laiku pārtraucu miniatūro šnauceru audzēšanu, jo tajā laikā viņi bija ar ļoti sliktu nervu sistēmu. Viņi rēja gan pamatoti, gan nepamatoti. Pēc tam es 16 gadus nodarbojos ar zirgu audzēšanu, bet septiņdesmito gadu beigās atsāku audzēt šnaucerus. Tad tie jau bija milzu šnauceri „pipari ar sāli” krāsā. Un jau pirmajā metienā tika iegūts Adonis v.d.Havenstad, kurš pasaules čempiona titulu izcīnīja trīs reizes.

Turpināju audzēt milzu šnaucerus un izmantoju kuci no Anglijas. Viņa bija nestandarta un neviens nesaprata, kādēļ esmu viņu iegādājies. Bet es vienkārši pateicu sev: „Man viņa ir jānopērk”. No viņas nākuši Faust un Favorit. Faust arī trīs reizes izcīnīja pasaules čempiona titulu, Amerikā lūdza man viņu pārdot par 50 tūkstošiem guldeņu (23 tūkstoši Eiro). Bet es viņu nepārdevu tiem cilvēkiem, bet gan uzdāvināju amerikāņu audzētavai „Skansen’s”, ar ko man bija ļoti labs kontakts un kur es biju iegādājies daudz suņu.

Astoņdesmito gadu sākumā es atsāku nodarboties ar miniatūro šnauceru audzēšanu. Tajā laikā no Amerikas uz Beļģiju atvedu 13 mēnešus vecu melnu kuci Jebema’s Black Dabutatnt. Jebema’s es pāroju ar suni no Somijas – Black Emigrant. Tieši ar to arī sākās manas audzētavas panākumi. Ocus Pocus bija ļoti skaists šīs līnijas suns.

-- Kādēļ nosaucāt savu audzētavu par „v.d.Havenstad”?

-- Es dzīvoju Antverpenē. Tā ir ļoti nozīmīga ostas pilsēta, viena no nozīmīgākajām Eiropas mērogā. Kad es pārvācos uz Šildi, kur dzīvoju tagad, piemiņai izvēlējos šo nosaukumu – „v.d.Havenstad” („Haven” – osta, „stad” – pilsēta).

-- Jūs izveidojāt arī otru audzētavu „Stad of Haven”. Kāpēc?

-- Beļģijā es skaistos neprofesionāls audzētājs un tādēļ manā audzētavā nedrīkst būt vairāk kā divi metieni gadā. Tādēļ piereģistrēju otru audzētavu uz savas meitas Karinas vārda.

-- Kur slēpjas jūsu panākumu atslēga?

-- Veiksmē! Un manā „svētajā ūdenī” (smejas). Manā dārzā ir neliels dīķis. Kad turēju zirgus, mācīju viņus lēkt tam pāri. Lai gan tagad zirgu jau sen vairs nav, bet dīķis ir palicis. Joka pēc es kaut kad kādam pateicu, ka tas ir svētais ūdens, ko dzer suņi un kādēļ viņiem ir tik labi panākumi. Kāds vācu tiesnesis tam reiz noticēja un lūdza nodot viņam pudelīti ar šo ūdeni. Tas viss, protams, ir interesants stāsts, bet manu panākumu galvenais noslēpums tomēr ir "fingerspitzengefuehl" (vācu izteiciens, burtiski – „jūtīgi pirkstgali”). Ciltsrakstus es uzskatu par svarīgiem, bet pašu suni – par daudz svarīgāku. Jo ciltsraksti – tas tomēr ir tikai papīrītis. Saka, ka labam suņu audzētājam ir jābūt pieredzei zirgu audzēšanā. Ja tu spēj labi analizēt zirgu, tad tas tāpat izdosies ar suņiem. Jo zirgiem, tāpat kā suņiem, kustības ir ļoti svarīgas.

Tikpat svarīgi ir pielikt visas pūles, lai atrastu labus suņus. Es pats esmu daudz braukājis un meklējis suņus gan Anglijā, gan Amerikā. Tagad, piemēram, ļoti daudz kvalitatīvu šnauceru dzīvo Krievijā, bet tas ir tikai tādēļ, ka tur cilvēki šķirnē daudz investē un iegulda.

-- Vai jūs interesējaties arī par citām šķirnēm?

-- Tikai par Briseles grifoniem. Audzēt šo šķirni – tas man ir izaicinājums, jo šī ir ļoti sarežģīta šķirne, ļoti daudz dažādu problēmu rodas tieši dzemdību laikā. Es viņus audzēju jau 15 gadus un pa šo laiku man ir bijuši 16 Pasaules Čempiona tituli. Pēdējo no tiem izcīnījām Poznaņā. Agrāk es tikpat veiksmīgi audzēju takšus. Suns Cactus v.de.Havenstad toreiz izcīnīja Čempiona titulu starp 160 dalībniekiem. Takši bija manas sievas Deizijas iemīļotā nodarbošanās. Pats es uzskatu, ka šī šķirne paredzēta alām un viss. Man nepatīk īskājaini suņi.

-- Ja jūs skatāties uz melnu cvergšnauceru, kādām īpašībām vispirms pievēršat uzmanību?

-- Man ir svarīgas visas detaļas katra savā veidā – kopējā harmonija. Ja suns ir harmonisks, tad viņam gan priekškāju, gan pakaļkāju leņķi ir labi. Protams, nav suņa bez nepilnībām. Uzskatu, ka ir muļķīgi suni vērtēt pa daļām, piemēram, pēc astes un ausīm. Tai pašā laikā ir dažas lietas, ko es uzskatu par ļoti svarīgām, piemēram, labai ir jābūt galvai, apmatojuma kvalitātei un zobiem. Īskājaini suņi man ir absolūts tabu, bet no tā nekad neizbēgsi. Galvai ir jābūt ķīļveidīgai, tā nedrīkst būt izstiepta kā terjeram. Suņus ar īsām priekškājām vai taisniem pleciem es sev negribētu.

-- Jūs esat izmantojis amerikāņu līnijas. Ko jūs vēlējāties no turienes paņemt un ko nē? Vai jūs uzskatāt, ka jābūt vienam šnaucera tipam pašreizējo divu (Eiropas un Amerikas) vietā?

-- Piecdesmitajos un sešdesmitajos gados amerikāņu suņus vajadzēja izmantot. Tajā laikā Eiropas šnauceri bija kā mazi briesmoņi – neglītu ķermeni, nekādu galvu un izvalbītām acīm. Piedevām viņiem bija nejauks raksturs un viņi caurām dienām rēja. Vienīgais, kas šiem suņiem bija labs, bija vilna. Amerikā, tieši pretēji, cvergi tobrīd bija daudz labāki – gan pēc ārējā izskata, gan pēc rakstura iezīmēm. Es aizbraucu uz Ameriku ar rīzenšnauceru „pipari ar sāli” krāsā un ieraudzīju tur tik skaistus cvergus… Un tad nolēmu, ka bez suņa projām nebraukšu. Toreiz es atvedu kuci Jebema’s Black Debutant, ko jau pieminēju. Viņa visur uzvarēja izņemot Vāciju, jo tur neviens nevēlējās, lai uzvarētu Amerikas suns. Viņai ne pie kā nevarēja piesieties, bet viņa vienalga bija trešā tai pašā laikā, kamēr divas pirmās vietas ieņēma suņi ar neskaitāmiem trūkumiem. Amerikāņu suņu trūkumi bija maiga vilna, pārāk izteikti pakaļkāju leņķi un taisni pleci. Kucei, kuru es toreiz nopirku, pēc amerikāņu saprašanas bija pārāk neizteiksmīgi pakaļkāju leņķi un viņai nebija taisnu plecu. Bet es uzskatu, ka eksistē tikai viens šnauceru tips, tai pašā laikā, kamēr ir ļoti daudz suņu, kuri ir pa pusei šnauceri, pa pusei terjeri. Amerikā šnauceri ir iekļauti terjeru grupā, tāpēc viņi tur arī ir tik līdzīgi terjeriem.

-- Jūsu suņi dzīvo visur, no Amerikas līdz pat Japānai. Pašlaik gandrīz visos labākajos melnajos cvergšnauceros ir jūsu audzētavas asinis. Jūs esat redzējis ļoti daudz miniatūro šnauceru. Kādus trūkumus šo suņu eksterjerā jūs uzskatāt par galvenajiem?

-- No visas trūkumu daudzveidības visbiežāk sastopamie ir krūškurvja uzbūves nepilnības un kāju garums. Acīmredzams, ka arvien vairāk parādās cvergi ar īsām kājām, īpaši „pipari ar sāli” krāsā, tāpat arī mitelšnauceriem. Es uzskatu, ka īsas kājas ir ļoti nopietna problēma. Garkājainiem suņiem automātiski uzlabojas krūškurvja uzbūve. Un no tā, protams, ir atkarīgas suņa kustības.

-- Kādam pēc jūsu domām būtu jāizskatās ideālajam cvergšnauceram? Vai jums ir bijis suns, kurš atbilst šim ideālajam portretam?

-- Kvadrātains, ne terjers, kājas nedrīkst būt īsas. Piedevām ekstremitātēm ir jāatrodas zem suņa, nevis izvirzītām uz priekšu. Sliktu apmatojuma kvalitāti es neuzskatu par nopietnu problēmu, jo, pareizi to kopjot, var sasniegt vēlamo rezultātu. Priekš manis Ocus-Pocus bija gandrīz pati pilnība. Tajā laikā viņš tiešām bija supersuns un, es domāju, arī tagad tāds būtu. Bet viņš nodzīvoja 16 gadus un 2005.gadā nomira.

-- Vairākās valstīs ir aizliegta astu un ausu kupēšana. Beļģijā aizliegumu ieviesa 2006.gadā, Krievijā vel nav saprotams, kad tas notiks un vai vispār notiks. Bet, ja paskatās uz Pasaules izstādi Poznaņā, uzvarētāji starp melnajiem cvergšnauceriem izrādījās tieši suņi ar kupētām ausīm un astēm. Kā jūs to vērtējat?

-- Kupētie suņi atstāj labāku iespaidu. Es baidos, ka opie sīem kupēšanas aizliegumiem daudzas šķirnes vienkārši sāks izzust. To jau var redzēt pie rīzenšnauceriem, jo daudzi audzētāji domā pārtraukt nodarboties ar šo šķirni, ja aizliegs kupēšanu. Pat es arī pārtraucu audzēt rīzenšnaucerus, jo uzskatu, ka noļukušas ausis un gara aste ir neglīti, no tā bojājas suņa tips. Turklāt garā aste ir nepraktiska, tā ir gandrīz kā ierocis. Ja tev ir šāds suns, tad viņa astes augstumā pilnīgi viss jāaizvāc, jo, luncinot asti, viņš var visu saplēst.

-- Ar aizliegumu kupēt astes rodas vēl viena problēma – astes forma. Kādai, pēc jūsu domām, jāizskatās garajai astei?

-- Vācijā ieviesa izmaiņas standartā. Tur tagad teikts, ka astei jāturpina muguras līnija vai jābūt zobena formas. Miniatūrajiem šnauceriem es pieļauju, ka aste var atspiesties pret muguru, un to par lielu problēmu neuzskatu, bet rīzeniem tas, manuprāt, nav pieļaujams. Lai gan arī cvergiem tas izskatās tā, it kā astes nebūtu.

-- Kā jūs uzskatāt: vai ekspertam jābūt šnauceru saimniekam un audzētājam un tādēļ bagātam ar dziļām zināšanām šķirnes specifikā, bet reti objektīvam un neatkarīgam vai arī tiesnesim nav pašam jāaudzē šnauceri, līdz ar ko viņš kļūst neatkarīgs, toties ar vājākām zināšanām par šķirni?

-- Kas ir labāk, es patiesībā nezinu. Gan vienā, gan otrā gadījumā ir gan savas priekšrocības, gan mīnusi. No vienas puses ir ļoti labi, ja eksperts pats kaut vai īsu brīdi ir nodarbojies ar attiecīgās šķirnes suņu audzēšanu, turklāt ar labiem panākumiem. Jo – ja viņš ir labs audzētājs, tad ir skaidrs, ka viņš labi pārzina šķirni. 75% ekspertu nepieder šādiem gadījumiem. Ja ekspertam pietrūkst zināšanu par šķirni, nereti var redzēt, cik neprognozējami viņš tiesā. Neatkarība ir liela problēma, arī man vairākas reizes ir jautājuši, vai es nevēlētos kļūt par tiesnesi. Vienmēr atbildu noliedzoši, jo baidos kļūt par neobjektīvu ekspertu. Protams, te jārunā par katra cilvēka personīgajām īpašībām. Ļoti svarīgi, lai tiesnesim būtu atbildības sajūta un godīgums – ir daudz tiesnešu, kuri nevēlas tiesāt savus suņus, bet ir arī tādi, kuri to dara labprāt un vēl viņiem dod pirmās vietas.

-- Daudzi uzskata, ka jāskatās nevis uz modi, bet gan uz šķirnes standartu. Bet no otras puses ir redzams, ka noteikts apakštips vienmēr ņem virsroku, pat tad, ja tas ne visai atbilst šķirnei. Un, ja Tu vienmēr ievērosi standartu, tad uzvarēsi reti vai nekad. Vai Jūs varat izskaidrot šo dilemmu?

-- Katram jāiet rokrokā ar modi, nevar darīt citādi. Mēs jau sen nelietojam velosipēdus ar koka riteņiem, kā tas bija agrāk. Pirmie šnauceri arī bija pavisam citādi nekā tagad. Ja uz modi neskatās, tad izaugsme apstāsies, kas Vācijā pašlaik arī notiek. Pašlaik ir labi redzams, ka populārāko vācu šķirņu labākie suņi nenāk no Vācijas. Man ir labākais rīzenšnaucers „pipari ar sāli” krāsā, pasaules čempions – Adonis v.d.Havenstad. Bet ja es dzīvotu Vācijā, tas nekad nebūtu noticis, jo viņa māte bija no Anglijas un, spriežot pēc vācu standarta, pārāk maziņa un kopumā diezgan neglīta. Viņu pāroju ar suni no Nīderlandes, arī ne čempionu klases. No šādas kombinācijas arī ir radies Adonis. Viņam ir viss, kā nebija viņa mātei. Ciltsdarbā vienmēr jāmeklē pretstati. Turklāt labākie suņi nāk no vecākiem, kuri nebūt nav čempioni un bieži vien no tādiem, kuri pat šķirnes standartam atbilst diezgan vispārīgi. Audzētājam vienmēr jāskatās uz to, kas vajadzīgs viņa suņiem un ko tie var labu nodot nākamajām paaudzēm. Viss labais, kas piemīt sunim, parasti ir dominants pār slikto, kas ir otram sunim. Ja izmantosi divus dominantus, sāksies „cīņa”. Tavam sunim vienmēr jābūt ar vājajām vietām, lai varētu iegūt labu balansu. Es iesāku ar Eiropas suni, kurš bija nesmuks. Kombinācijā ar Amerikas suni, es ieguvu jau Eiropas standartam atbilstošu dzīvnieku. Tas izbrīnīja ļoti daudzus. Vācijā saka, ka pateicoties man, tam, ka nebaidījos riskēt, viņiem vēl aizvien ir šnauceri. Anglijā saka, ka esmu azartspēļu spēlmanis. Jā, varbūt tas tā ir, bet vismazāk dzīvē iegūst tas, kurš neriskē.

-- Daudzi uzskata jūs par lielu talantu un, ja tā var teikt, ģēniju šnauceru jautājumos. Talantu citiem nodot jūs nevarat, bet vai varat vismaz dot kādu padomu tiem, kas nodarbojas ar šķirnes suņu audzēšanu?

-- Galvenais padoms – turiet savas acis vaļā! (Smejas) Daudz un vērīgi skatīties – tas ir mans kredo. Ja es nebūtu bijis ASV, es nekad nebūtu ieguvis šādus šnaucerus. Vienmēr jābūt stingram – paskaties uz to, kas trūkst tavam sunim un tikai tad piemeklē tam pāri. Tev jāskatās tikai uz trūkumiem un jāaizmirst viss, kas tavam sunim ir labs.

-- Vai jums ir arī pieredze „melns ar sudrabu” krāsas cvergu audzēšanā, kas izveidojušies no melnajiem? Kādi varētu būt viņu trūkumi un priekšrocības, izmantojot vaislā?

-- Tās ir pilnīgas muļķības, ka no melnajiem veidojušies „melns ar sudrabu” nav izmantojami vaislā. Melnajiem dzimst ļoti skaisti un labas kvalitātes melni ar sudrabu, piemēram, Zazur v.d.Havenstad. Viņš Spānijā tiek izmantots kā augstas kvalitātes melnisudrabotais vaislas suns. Šiem suņiem krāsa ir daudz labāka un pilnīgāka nekā melnajiem, bet par to, kādi būs nākamās paaudzes pēcnācēji, pagaidām baidos spriest, jo nav pieredzes. Visumā tas ir interesants uzdevums – paskatīties, kas ar šiem suņiem notiks pēc vairākām paaudzēm.

-- Kā pareizi izmantot vaislā kuces un suņus, kuri ir augumā pārsnieguši standartu, lai nākamajā paaudzē neiegūtu atkal tikpat lielus suņus?

-- Ja runa ir par liela auguma suņiem, tad vēl var kaut ko mēģināt, bet, ja par acu krāsu, tad jau vairs nē. Man pašam ir gadījies pārot divus lielus suņus un iegūt labus neliela auguma pēcnācējus. Ja vienmēr skatās uz tādām lietām, tad nekad nevar tikt uz priekšu, jo tu taču nezini, kas notika ar iepriekšējo paaudzi.No vienas puses nevajadzētu liela auguma suni pārot ar liela auguma kuci, bet no otras puses tā tu nekad arī neuzzināsi, vai šajā kombinācijā piedzims kaut kas labs, ja nebūsi pamēģinājis. Ja rezultāts būs neveiksmīgs, otrreiz to vairs nevajag mēģināt.

-- Kā jūs redzat šķirnes nākotni?

-- Ja runājam par melnajiem cvergiem, tad šobrīd ir daudz ļoti labas kvalitātes suņu, īpaši, ja tos salīdzina ar citām krāsām. Labākajiem eksemplāriem ļoti maz ko prasās uzlabot. Kvalitatīvu suņu daudzums krietni palielināsies, līdz ar to bāze audzēšanai tikai paplašināsies.

Ocus-Pocus v.d.Havenstad
Univer v.d.Havenstad
Traveller v.d.Havenstad
Ocus-Pocus v.d.Havenstad
Univer v.d.Havenstad
Traveller v.d.Havenstad

Intervijas autors – Andrejs Šmaļs

Tulkojums uz latviešu valodu – Laura Millere

Pirmpublicējums: žurnāla „ШНАУЦЕР СЕГОДНЯ” 2007.gada 1.numurā