line decor
   
line decor
 
 
  
 

ĢIMENES PORTRETS AR MITEĻŠNAUCERU

N.Meškova, L. Fomina, tulkojums no krievu valodas– L.Millere

 

Vidējo šnauceru vēsture Krievijas teritorijā saistīta vien ar dažām pēdējām desmitgadēm, ja neskaita īso epizodi Pirmā pasaules kara laikā, kad vidējie šnauceri uz neilgu laiku nokļuva Krievijas teritorijā kopā ar vācu karaspēka daļām. Šobrīd šo bārdaiņu popularitāte un reizē arī skaits strauji aug, šķirni pat kāds suņinieks nosaucis par „gadsimta suni”. Daudzi grib sev iegādāties šādu suni, meklē šķirnes standartus grāmatās un izstāžu katalogos, iztaujā šnauceru īpašniekus. Bet vidējā šnaucera raksturu un uzvedības īpatnības nevar izprast, nezinot šķirnes vēsturi, ciltsdarba mērķus un šnauceru agrāko pielietojumu.

Vidējais šnaucers (mitelšnaucers), bet agrāk saukts arī par asspalvaino pinčeru, cik zināms, ir veidojies jau ļoti sen. Tā S.Študers, kas pētījis daudzu suņu šķirņu izcelsmes vēsturi jau aizvēstures liecībās, uzskata, ka šnauceru saknes iestiepjas jau senajos kūdras suņos, kuru atliekas atrastas senajos ciemos, kuri datējami jau ar 6. līdz 3. tūkstošgadi pirms mūsu ēras un atradušies tagadējā Šveices teritorijā. Viņš atradis daudz kopīga seno kūdras suņu un mūsdienu šnaucera galvaskausa uzbūvē.

Mūsdienu vidējo šnauceru zināmie senči ir necila izskata netīri pelēki, brūngani vai rūsgani suņi, kas pēc savas uzbūves atgādinājuši pinčerus. Viņu attēli parādās gleznās un gravīrās jau no 15.gadsimta. Tajos šie suņi redzami kopā ar zirgiem, diližansiem un pastniekiem. Plaši pazīstamie A.Dīrera mākslas darbi, kas datējami ar 1495. līdz 1594.gadu, sakrīt ar laiku, kad mākslinieks turējis šnauceru. Citi šnauceri attēloti Rembranta darbos, vienā no kuriem redzams Lūkass Kranahs Jaunākais ar savu suni (1501), angļu mākslinieka D.Reinoldsa (1723 – 1792) mākslas darbā. Štutgartē atrodas 17.gadsimta sākumā veidota strūklaka, kurā redzams naktssargs un viņa suns. Naktssargam kreisajā rokā ir lukturis, bet suns nepārprotami ir šnaucers.

Tai laikā šnauceri bija parasti lauku suņi, spēcīgi, izturīgi, piemērojušies jebkuriem laika apstākļiem. Viņu pielietojums bija reti daudzveidīgs. Viņi apsargājuši zirgu staļļus, piedevām ar pašiem apsargājamiem – zirgiem – dzīvojuši visciešākajās draudzīgajās attiecībās. Šeit radies arī viens no senākajiem šnauceru nosaukumiem – staļļa pinčeri. Šie suņi tika izmantoti arī lopu ganāmpulku apsargāšanai. Tirgoņiem, kas klīda pa Eiropas ceļiem, šnauceri palīdzēja apsargāt pajūgus un preces. Sākot attīstīties sabiedriskajam transportam – diližansiem, šiem suņiem tika atrasts vēl viens pielietojums. Eiropa bija gandrīz pilnībā klāta ar mežiem un pārvietošanās pa tiem bieži vien bija samērā bīstama – tie mudžēja no dažādiem ļaundariem un laupītājiem. Šnaucers pavadīja diližansu, skrienot tam līdzi vai pa priekšu. Suņa uzdevums bija iespējami ātrāk konstatēt svešu cilvēku klātbūtni mežā ar ožu vai dzirdi un brīdināt diližansa vadītāju un pasažierus par svešiniekiem, skaļi rejot, lai uzbrukums šos cilvēkus nepārsteigtu nesagatavotus.

Vēl viens no viduslaiku šnaucera nodarbošanās veidiem bija medības. Mežā viņi palīdzēja medniekiem , izsekojot seskus, jenotus un āpšus, kā arī lielos dzīvniekus. Mājās šie suņi devās medībās jau patstāvīgi, ķerot žurkas un peles. Viens no šnauceru senajiem nosaukumiem – Rattler – tieši norāda uz to, ka šnaucers ir suns žurku ķērājs, jo vācu valodas vārds Ratte nozīmē -- žurka.

Šo suņu pielietojums arī noteica, ka šiem suņiem nostiprinājās un izturība patstāvība, bezbailība, kustīgums, samērīgs niknums, lieliska oža un dzirde, kā arī reakcijas ātrums, pastāvīga interese par visu jauno, kas parādās redzeslokā, saprātīgums. Par pēdējo pieminēto šnauceru rakstura īpašību ir pat teiciens. Vācijā saka: „Kad Dievs dalīja viltību, pirmais bija šnaucers”. Šnauceram bieži nācās darboties vienatnē, paļaujoties tikai uz sevi pašu, bet, neskatoties uz to, viņam saglabājies ciešs kontakts ar cilvēku, pakļāvība un orientēšanās savās darbībās uz cilvēka vēlmēm.

Tik daudzsološs rakstura īpašību un uzbūves salikums nepalika nepamanīts no suņu audzētāju entuziastu puses. 19.gadsimta otrajā pusē sākās mērķtiecīgs, sistemātisks darbs ar šķirni, ko īpaši uzcītīgi veica Vācijas organizācija „Pinčeru šnauceru klubs”. Arvien attīstoties šnaucera ārējam veidolam un pilnveidojoties rakstura īpašībām, cilvēki ļoti bieži izvēlējās par savu mīluli tieši šnauceru. Paplašinājās arī šnauceru dienesta pienākumu saraksts. Pirmā pasaules kara laikā vidējie šnauceri tika iekļauti Sarkanā Krusta darbinieku rindās kā sanitārie suņi, kā arī tika izmantoti kā sakarnieki starp vācu armijas daļām.

Kopā ar okupācijas karaspēku šnauceri nokļuva Francijā, kur uzreiz ļoti iepatikās arī Parīzē dzīvojošajiem ārzemniekiem. Suņus, kuri tur ieguva nosaukumu „Vācu staļļu grifons”, sāka intensīvi pavairot un šķirne iesakņojās jaunajā vietā. Tādā pašā veidā vidējie šnauceri tolaik nokļuva arī Krievijā. Viņi lieliski pārcieta bargās ziemas, turpinot pildīt savus sanitāros un suņu sakarnieku pienākumus, kā  arī apsargājot armijas noliktavas. Tiesa, Krievijā šnauceri, aizejot vācu armijai, tā arī izzuda. Pašlaik arī ļoti daudzās valstīs vidējos šnaucerus turpina izmantot kā dienesta un medību suņus. ASV, piemēram, viņi ir policijas suņi, Čehoslovākijā lieliski strādā muitā, pēc ožas atrodot narkotikas un sprāgstvielas. Francijā šnaucers saglabājis savus agrākos pienākumus – viņiem vēl aizvien tiek ļauts piedalīties medībās, kā arī patstāvīgi medīt peles un žurkas.

Šo suņu universālais pielietojums padarījis tos diezgan populārus visā pasaulē. Viņi ir tas lieliskais vidusceļš, kurš tik ļoti nepieciešams, lai izpatiktu visām mūsdienu cilvēka prasībām, ja viņš grib iegūt aktīvu, dzīvespriecīgu suni, kas noderīgs visos dzīves gadījumos. Šis suns ir samērīgi liels (līdz 50 cm skaustā), spēcīgs un gana nikns, lai tiktu galā ne tikai ar sarga, bet arī saimnieka, viņa mājas vai mašīnas aizstāvja pienākumiem. Vienlaicīgi vidējais šnaucers ir pietiekoši mazs, lai iekļautos ikvienā, pat vismazākajā dzīvoklī, iekārtotos saimniekam pie kājām mašīnā vai sabiedriskajā transportā, kā arī neliktu saimniekam kā sevišķi rūpēties par savu ēdināšanu vai kopšanu.

 

Fox Sun Hi Fi, owned by Fokin

Nedaudz vārdu par ārieni. Tā ir diezgan neparasta. Uzmanību pievērš suņa kvadrātainais formāts, interesantā krāsa – „pipari ar sāli”, kur katram akotmatam ir zonas – baltās un melnās; nedaudz garāka vilna uz vēdera un kājām, bārdains un ūsains purns (tulkojumā no vācu valodas šnaucers nozīmē ūsainis). Īsi apgriezta aste un spicas, arī apgrieztas ausis papildina viņa savdabīgo ārieni. Kad vidējie šnauceri tikko kā parādījās mūsu pilsētu ielās, viņi izsauca pārsteigumu, dažreiz pat nesapratni. Bija gadījumi, kad vairākkārt krēslas stundās šnauceri uzskatīti par lūšiem un no viņiem tik tiešām cilvēki baidījās. Tā iznāca ar Varvaru. Viņa staigāja pa klajuma malu, bet zem sporta zāles apgaismotajiem logiem stāvēja vecāki, gaidīdami savus bērnus no treniņa. Suns, aizņemts ar teritorijas izpēti, izskrēja no krūmu aizsega. Kāds no vecākiem, tikko paskatījies uz to, iesaucās: „Lūsis, lūsis!” un metās skriešus uz kāpņu telpu. Nesapratuši, kas īsti notiek, arī pārējie skrēja viņam pakaļ. Pie durvīm apstājās un jau šeit, sev un mums par prieku, ieraudzīja suni, kurš tiešām ar kaut ko nedaudz atgādina lūsi. Tāpat Varvara vairākas reizes maldinājusi ciemata vecenītes, kas viņu noturējušas par kaziņu. Suņa āriene to tiešām stimulē – tas pats bārdainais purns, garāka vilna uz vēdera, pelēcīgā krāsa. Iespaids, ka viņu priekšā stāv kaza, bija tik spēcīgs, ka brīdī, kad „kaza” ierējās, viena no vecmāmiņām sāka mest krustus, bet otra pārsteigta pateica: „Cik gadus jau dzīvoju, nekad mūžā neesmu redzējusi, ka kaza rietu!” Tagad, kad vidējo šnauceru kļūst arvien vairāk, īpaši jau lielajās pilsētās, kad viņi sākuši parādīties izstādēs, dresūras laukumos, par viņiem jau vairs nebrīnās. Cilvēki viņus uz ielas atpazīst, ieinteresēti aplūko, pienākdami tuvāk.

Galvenā šo suņu rakstura iezīme ir  tieksme uzņemties un bez īpašas saimnieka iejaukšanās un uzmundrināšanas ar lielu entuziasmu izpildīt sarga pienākumus. Vidējais šnaucers galvenokārt tomēr ir sargsuns un tas noteikti jāņem vērā tiem, kas nolēmuši sev tiešām iegādāties tieši šādu suni. Visiem mūsu suņiem sarga instinkts ir diezgan labi attīstīts, par ko arī nav jābrīnās. Jo šnauceru atlase vairāku gadsimtu garumā notikusi tieši pēc šī kritērija. Šnaucers pastāvīgi ir modrs un pastāvīgi sardzē – kā mājās, tā pastaigu laikā, braucot ar mašīnu vai sabiedriskajā transportā, laukos, īpaši jau mežā. Maskavā dzīvojošā Ulli, piemēram, jebkurā diennakts laikā reaģē uz kāpņu laukumiņā apstājušos liftu – ieklausās, iet pie durvīm ošņāties. Ne mazāk vērīgi viņa atsaucas uz to, kas notiek aiz loga: katra negaidīta skaļāka skaņa – riešana, bremžu kaukšana, bļaušana – liek viņai skriet pie loga un lūkoties lejā. Pastaigu laikā, kad tiek atlaista no pavadiņas, viņa vienmēr ir modra un neļauj svešiem cilvēkiem tuvoties saimniecei, īpaši tumsā. Arī pastaigājoties pie siksnas Ulli bieži skatās pa malām, mīl, uzrāpusies uz kāda paaugstinājuma, aplūkot apkārtni. Braucot vilcienā, viņa sargā kupeju, lidmašīnā – vietu līdzās saimnieces sēdeklim. Viņas mamma Varvara izceļas tieši automašīnas sarga lomā, saimnieki viņai droši uztic auto – sēžot iekšā, viņa nevienam neļauj pat pieskarties šim  saimnieka īpašumam, kur nu vēl atvērt durvis. Reiz Varvarai šajā sakarā sanāca neliels pārpratums. Vasaras laikā saimnieks pastaigājās ar viņu mežā. Kā parasti, viņa skraidīja pa krūmiem, brīzīem apstādamās, ieklausīdamās un pēc tam atkal turpinādama savu ceļu. Te pēkšņi kādā brīdī viņa pazuda, neatgriezās, kad saimnieks sauca. Kādu laiku saimnieks viņu sauca, meklēja, līdz izgāja no meža klajumā. Tur viņš ieraudzīja auto un cilvēkus, kuri kādu gabaliņu no tā sēdēja zālē. Toties mašīnā vadītāja vietā lepni izslējusies sēdēja Varvara. Ieraudzījusi nākam savu saimnieku, viņa metās vētraini sasveicināties. Kā pēc tam izdevās noskaidrot no mašīnas saimniekiem, kuce visu šo laiku bija no viņiem sargājusi viņu pašu auto. Varvara izskrējusi no meža un ielavījusies mašīnā, kas stāvējusi pļaviņā ar atvērtām durvīm. Tas noticis tik ātri, ka cilvēki, kas apsēdušies zālītē, lai ieturētu vieglu ceļojuma maltīti, pat nav paspējuši šnaucerienei aizšķērsot ceļu. Viņi, protams, mēģinājuši izdzīt neaicināto sargu, turklāt darbojušies iesākumā ar pierunāšanas metodi, tikai pēc tam pielietojuši ietekmīgākus paņēmienus. Nevienlīdzīgā cīņā ar auto saimniekiem, kuru rīcībā bijis pamatīgs miets, Varvara zaudēja zobu un saņēma stipru sitienu pa kāju, bet vienalga nosargāja auto līdz saimnieka atnākšanai. Viņam nekas cits neatlika kā atvainoties mašīnas īpašniekiem un, ņemot līdzi suni, iespējami ātrāk doties prom no notikuma vietas.

Bet atmiņā palikuši arī citi gadījumi, kad mūsu suņi tik tiešām palīdzējuši saviem saimniekiem. No visiem šnauceriem, par kuriem mēs stāstām, tikai divi tikuši apmācīti pēc pilnā dresūras kursa un nokārtojuši eksāmenus arī aizsardzībā. Tai, kura dzīvo Maskavā, gan vēl pagaidām par laimi nav nācies savas iegūtās zināšanas cilvēku aizturēšanas jautājumos likt lietā. Bet tā Ulli, kas dzīvo Čeļabinskā, jau paguvusi pierādīt savas spējas. Viņas saimniece, strādādama autobāzes apsardzē, regulāri ņēma suni līdzi uz darbu. Katru nakti vairākas reizes viņas apstaigāja teritoriju. Ulli uzvedās kā īsts sargsuns – drosmīgi lavierēja starp mašīnu rindām, apstaigāja ēkas, ieklausījās pie sētas, bet pēc tam mierīga atgriezās pie savas saimnieces. Bet reiz suns uzlēca uz kravas mašīnas un uzreiz atskanēja viņas iespaidīgā riešana. Kad saimniece, lavierēdama starp mašīnām, aizskrēja līdz tai vietai, viņa ieraudzīja cilvēku, kurš stāv uz kravas auto kabīnes kāpnītēm un cenšas aizstāvēties pret uzbrūkošo suni. Ieraudzījis sargu, cilvēks nolēca no kāpnītēm un metās bēgt, bet Ulli metās viņam pakaļ un, uzlēkusi augstu gaisā, ar zobiem ieķērās viņam mugurā. Neveiksmīgais autozaglis nenoturēja līdzsvaru un nokrita. Saimniecei tikai ar lielām pūlēm izdevās atsaukt satracināto suni. Divatā viņas zagli konvojēja līdz apsargu telpai un pēc tam nosargāja līdz milicijas atbraukšanai.

Ieiet dzīvoklī, kur mitinās mitelšnaucers, svešiem cilvēkiem arī nav nemaz tik viegli. Tā pati Čeļabinskas Ulli pret viņiem saimnieces klātbūtnē izturas visai lojāli, bet pietiek saimniekiem iziet no istabas vai dot sunim speciālu komandu, un tas kļūst uzmanīgs, saspringst un uz mazāko aso kustību reaģē ar brīdinošu rūcienu. Izkļūt no šāda sarga redzesloka neskartam ir gandrīz neiespējami.

Mūsu šnauceriem nereti parādās arī cita, senāk selekcionēta, rakstura iezīme – tieksme medīt. Tagad, kad ir tik daudz specializēto medību šķirņu suņu, diez vai kāds vēlēsies šnauceru iegādāties tieši medībām, bet šī viņu spēja noteikti jāņem vērā. Pat lielpilsētas apstākļos mūsu suņi atrod sev medījumu – baložus, vārnas, kaķus. Tieksme dzīties pakaļ un noķert šnauceriem bieži ir tik ļoti izteikta, ka nākas viņus speciāli atradināt no tā. Vēl jo svarīgāk tas ir ārpus pilsētas – mežos un pļavās. Pastāvīga uzmanība, laba oža un dzirde ļauj suņiem bieži atklāt dažādus mazos dzīvniekus. Tagad, kad meža zvēri arvien retāk sastopami, šnauceram atrast āpsi, lapsu, trusi vai sesku, kas senos laikos bija viņa īstie medījumi, ir gandrīz neiespējami. Bet tomēr mums divreiz nācies būt lieciniekiem tam, kā mūsu suņi uzoduši medījumu. Pirmais izcēlās Umberto. Jaroslavļas apgabalā kādu dienu gājām gar nelielu upīti. Umberto un Varja skraidīja apkārt un ošņājās. Pēkšņi Umberto metās iekšā kaut kādos krūmos, no kuriem pēc tam atskanēja troksnis, ar kādu lūzt sausi zari, vēl pēc tam it kā cīniņa skaņas un tad skaļš kauciens. Mums likās, ka Umberto krūmos uzbrucis kucēnam. Saucot „Fū!” metāmies trokšņa virzienā un ieraudzījām, kā suns pa krūmiem seko kaut kādam mazam, tumšam un veiklam dzīvnieciņam. Acumirklī suns to noķēra un sakampa zobos. Izdzirdējis, ka tiek apsaukts, suns aizskrēja tālāk un nenāca mums klāt tik ilgi, kamēr netika pasaukts laipnā balsī. Sapratis, ka nekas slikts viņu vairs nesagaida, Umberto pienāca pie saimnieces un vainīgi nolika pie kājām stipri saņurcītu, bet vēl aizvien dzīvu zvēriņu. Kā izrādījās, tā bija Eiropas ūdele.

Citā reizē mednieka instinktus parādīja Maskavā dzīvojošā Ulli pastaigas laikā netālu no suņu dresūras laukuma. Saimniece ar viņu pastaigājās gar dzelzceļa uzbērumu, kas robežojās ar parka malu. Pēkšņi suns negaidīti mainīja virzienu, iegāja krūmos un sāka tur kaut ko intensīvi ošņāt, bet pēc tam sāka ar priekšējām ķepām kaut ko tvarstīt zālē (maniere medījumu censties saķert ar ķepām, strauji tās abas reizē izmetot uz priekšu, ir raksturīga tieši šnauceriem). Ulli vēl turpināja lejā cīnīties pa zāli, kamēr tuvākajā kokā uzskrēja un uz zara burtiski pamira zebiekste. Saimniece paspēja šnauceru paņemt siksniņā un aizvest prom, kamēr suns vēl nebija atklājis, ka medījums uzrāpies kokā, un nolēmis tam sekot arī tur. Par to, ka suns būtu centies kāpt arī kokā, šaubu nav. Jo šnauceri taču itin viegli uzlec koku zemākajās pazarēs (ap divu metru augstumā) vai uzrāpjas pa vēju nogāztiem stumbriem. Tikšanās ar kažokzvēriem, protams, ir ļoti rets gadījums, bet ar pelēm un žurkām šnauceriem ir darīšana daudz biežāk. Maskavā dzīvojošā Ulli, piemēram, medī peles turpat astotā stāva dzīvoklī. Šie visuresošie grauzēji šad un tad iekļūst dzīvokļa virtuvē pa dažādiem celtnieku atstātiem caurumiem. Suns dzird dažādas cilvēka dzirdei nepieejamas un neizprotamas skaņas un dodas to virzienā. Ja redzamā vietā peles nav, suns sāk cītīgi izošņāt visus kaktus un šķirbas, bet, konstatējis, ka zvēriņš ir zem grīdlīstes vai radiatora, sāk aizrautīgi skrāpēt ar nagiem šo vietu. Ja pele parādās redzeslokā, šnaucers strauji metas uz priekšu, izstiepj ķepas un ar tām cenšas grauzēju piespiest pie zemes. Peles, protams, arī ir gudras un lielākoties viņām izdodas aizbēgt un paslēpties aiz mēbelēm vai citiem priekšmetiem. Bet jau tas vien, ka dzīvoklī atrodas suns, kurš aktīvi medī (vismaz dzenā) Dronas_Iren_Greypeles, liek grauzējiem šeit uzturēties iespējami īsāku laiku. Ar pelēko žurku tikt galā ir daudz grūtāk, bet arī šādos gadījumos šnauceram palīdz viņa drosme, mērķtiecība un zibenīgā reakcija. Mums pašiem nav gadījies novērot, kā šnaucers medī tieši šo dzīvnieku, bet citu šnauceru saimnieki bieži stāsta, cik azartiski un bieži vien veiksmīgi viņu suņi rīkojas, sastopoties ar šo viltīgo un par sevi pastāvēt protošo grauzēju. Pavisam nesen rudens suņu izstādē, ko organizēja viens no suņu audzētāju klubiem, daudzi kļuva par interesanta notikuma aculieciniekiem. Izstāde notika plašā pļavā meža ielokā. Blakus ringos izstādījās erdelterjeri un afgāņu kurti, bet pļavas brīvajā daļā un apkārtējos krūmos mīcījās savu ringu gaidošie suņi. Pēkšņi atskanēja saucieni: „Skatieties, zaķis, zaķis!” Mēs pat nepaspējām saprast, par ko ir runa un kur tieši atrodas zaķis, kad tieši cauri mūsu ringam, gandrīz nogāžot tiesneša galdiņu, izskrēja liels zaķis, bet viņam pa pēdām, atpalikuši par apmēram trim metriem – divi mitelšnauceri. Aiz viņiem vēl apmēram desmit metru attālumā – vientuļš erdelterjers. Viņi šķērsoja vēl vairākus ringus, pie kam zaķis, cilpas mezdams, metās te uz vienu, te uz otru pusi un šnauceri šai laikā no viņa ievērojami atpalika, ko ātri atguva, līdzko zaķis atkal skrēja taisni. Beigu beigās zaķis sasniedza mežmalu, ieskrēja mežā un paslēpās. Krūmos ieskrēja arī suņi. Šis gadījums daudzus pārsteidza – no visiem daudzajiem suņiem, kas nepiesieti uzturējās pļavā, tieši divi vidējie šnauceri bija tie, kas nekavējoties reaģēja uz dzīvnieka parādīšanos un uzsāka pakaļdzīšanos. Pat afgāņu kurti apjuka, kad tiem gar pašu degungalu bultas ātrumā aizskrēja dzīvs zaķis. Droši vien, ka šajā gadījumā savu lomu nospēlēja šnaucera pastāvīgi saasinātā uzmanība, gatavība darbībai. Šīs šķirnes suņu labi attīstītos mednieku instinktus vajadzētu ņemt vērā, audzinot kucēnus. Agrāk mēs tādiem gadījumiem nepievērsām īpašu uzmanību un ne vienmēr laicīgi novērsām kucēna uzmanību no kāda mazāka zvēriņa vajāšanas. Domājām, ka ar laiku tas pāries, kā tas ir pārgājis citiem mums pazīstamiem suņiem. Bet mēs kļūdījāmies un kādu laiku diezgan regulāri izbaudījām savas kļūdas augļus – pieaugušus suņus ar pastiprinātu tieksmi medīt. Šādus dzīvniekus nācās speciāli pāraudzināt. Lojālu attieksmi no šnaucera puses baudīja vienīgi zirgi. Piemēram, Ulli ar savu izteikto tieksmi pēc medīšanas (viņa medī pat suņus), pirmoreiz kādā izstādē ieraudzījusi zirgu, uzreiz vērsās pie šī dzīvnieka ar lielu bijību un sāka tam soļot līdzās pa ceļmalu. Un tad kaut kā ienāca prātā, ka agrāk taču šnauceri galvenokārt dzīvoja staļļos un pastāvīgi atradās zirgu tuvumā. Acīmredzot tolaik suņu atlase tālākai cilts turpināšanai notika arī pēc tā, kādu attieksmi dzīvnieki izrādīja pret zirgiem, kurus sargāt ilgu laiku bija šo suņu galvenais uzdevums. Iespējams, arī mūsu laiku mitelšnaucers šo uzvedības modeli ir pamanījies saglabāt. Mūsu ģimenes suņiem ir vēl viena raksturīga īpašība – tieksme pēc priekšmetu pārnēsāšanas, aportēšanas dotības. Bieži vien suņi to dara spontāni, paši pēc savas vēlēšanās, piemēram, pievāc kādu pastaigas laikā iepatikušos kociņu un nes to mājās. Tādu suņa īpatnību saimnieks var diezgan veiksmīgi izmantot savā labā. Renaldo, kura saimnieki dzīvo senas mājas augšējā stāvā, kurp ved augstas, pamatīgas kāpnes ar lieliem pakāpieniem, suni gadiem ilgi izmantoja kā pastnieku. Katru rītu pēc pastaigas saimnieks izņēma no pastkastītes avīzes un iedeva tās zobos sunim, kurš ar lielu prieku skrēja augšā pa kāpnēm uz dzīvokli, kur viņu jau gaidīja. Bet pats saimnieks tad jau varēja doties uz darbu, nemaz lieku reizi nekāpjot līdz augšējam stāvam. Tāpat šis suns nesa, tikai lejā pa kāpnēm, saimnieka aizmirstos cimdus vai citus sīkumus, pat saimnieces pasniegtās atslēgas. Pastaigas laikā Renaldo bija laimīgs, ja viņam ļāva kaut ko nest. Tad viņš ieņēma svarīga vīra izskatu un pārstāja pievērst uzmanību pat klāt pieskrējušiem pazīstamiem suņiem, ar kuriem citkārt būtu labprāt parotaļājies.  Interesanti, ka šī tieksme pārnēsāt dažādus priekšmetus, nekad nav tikusi no saimnieku puses īpaši stimulēta ar kārumiem, bet tikai un vienīg ar uzslavām. Maskavas Ulli arī ir gatava nest mājup korespondenci, skraidīt no istabas istabā, nododot dažādus priekšmetus no viena ģimenes locekļa otram, ieripināt dažādas lietas zem mēbelēm un pēc tam tās vilkt ārā un atdot saimniekam, pienest čības mājiniekiem un viesiem. Vidējo šnauceru tieksmi un spējas aportēt priekšmetus izmantoja arī pirmā pasaules kara laikā. Daudziem šīs šķirnes suņiem ir izcila oža. Abas Ulli, nodarbojoties pēc aizsardzības-apsardzības mācību programmas, uzrādīja ļoti labus rezultātus tieši priekšmeta izvēlē pēc uzdotās smaržas. Maskavas Ulli, lai gan ar viņu speciāli nekādi priekšdarbi netika veikti, ar pirmo reizi saprata uzdevumu ar pareizā kociņa izvēli (pēc smaržas) un arī vēlāk šajā uzdevumā ne reizi nekļūdījās. Vēlāk saimniece šo sava suņa talantu veiksmīgi demonstrēja arī ģimenes viesībās. Pateicoties labajai ožai, saprātīgumam un ieinteresētībai aportēšanā, vidējo šnauceru ļoti viegli var apmācīt meklēt pazaudētas lietas. To dara pilnīgi visi šnauceri no aprakstāmās ģimenes, bet īpaši talantīga šai jomā ir Kijevā dzīvojošā Klodija. Viņas saimnieki, iespējams, savas profesijas iespaidā (viņi ir mākslinieki, kam, kā jau radošām personībām, ir raksturīga zināma izklaidība), pastaigu laikā vai dažādos pasākumos, uz kuriem bieži tiek ņemts līdzi arī suns, šad un tad pazaudē kādu priekšmetu. Klodija tos sameklē vienkārši meistarīgi. Viņa šai nodarbei ir izstrādājusi savu taktiku un, kad dzird: „Kloda, meklē!”, vispirms metas taisni atpakaļ pa ceļu, pa kuru nākusi, bet pēc tam, ja nav neko atradusi, sāk iet zigzagos pa labi un pa kreisi no galvenajām pēdām. Šī vidējā šnaucera vērtīgā īpašība arī ir tikusi pamanīta no kinologu puses un tagad, kā mēs jau pieminējām, vidējie šnauceri veiksmīgi dienē dažādu valstu muitā un policijā.

Šķiet, portrets būs daudz dzīvāks un vairāk pietuvināts oriģinālam, ja pastāstīšu arī par citām šīs šķirnes suņu raksturīgākajām īpašībām. Šnauceri ir augstākajā pakāpē ieinteresēti visā apkārt notiekošajā – aktīvi cenšas iepazīties ar visu jauno un neparasto, kas parādās ap viņiem. Maskavas Ulli bieži pavada ilgu laiku pie loga, atspiedusies ar elkoņiem uz zemas palodzes un aktīvi sekodama līdzi visam, kas notiek pagalmā. Piedevām sunīte aktīvi no astotā stāva komentē visu, ko pagalmā pamanījusi. Uz skrienošiem cilvēkiem viņa rūc, svešus suņus, īpaši jau skraidošus bez pavadas, vispār neieredz. Labi atpazīst savus pastaigu biedrus un, ieraudzījusi viņus, reaģē visnotaļ mierīgi, vienkārši pavadot tos ar skatienu. Savus nedraugus – un tādi tuvākajā apkaimē ir divi – nikni aprej un ir gatava jebkurā brīdī mesties cīņā ar tiem. Ne mazāk ieinteresētu attieksmi Ulli pauž pret visu, kas notiek dzīvoklī. Daudzas izmaiņas – pārbīdītas mēbeles, jaunu lietu parādīšanos – viņa pamana un rūpīgi apseko. Ļoti mīl nolūkoties, kā cilvēki dara dažādus darbus, īpaši tādus, ko dara reti. Ja viņai kaut kas no notiekošā nav saprotams, pienāk klāt, pēta, apošņā. Kad tiek atvērti zemākie skapīši vai kārbas, Ulli uzreiz ir klāt un iebāž tur savu ziņkārīgo degunu. Interesanti, ka šādu dzīvu interesi par visu notiekošo vidējie šnauceri saglabā visas savas dzīves garumā, kamēr viņu citu šķirņu vienaudži jau sen ir pārvērtušies par apkārt notiekošajā neieinteresētiem radījumiem.

Vidējie šnauceri ir suņi, kuri ļoti mīl ceļot – gan mašīnā, gan vilcienos, gan autobusos. Cik var spriest pēc uzvedības, viņus saista tieši iespēja savām acīm vērot ainavu, kas braucot, līdzīgi kā kaleidoskops, visu laiku mainās.

Vidējie šnauceri piedevām ir arī ļoti rotaļīgi suņi, kas saviem saimniekiem un citiem demonstrē ne tikai parasto suņu rotaļu komplektu. Bieži gadās redzēt, ka šnauceri spēlē pašu izdomātas spēles. Reiz, kopā ar vecmāmiņu Varvaru skraidot pa pļavām, ar izdomu izcēlās Vilimons. Bēgot no Varvaras, viņam aizķērās kājas, viņš paklupa un apmeta kūleni pāri galvai. Varvara uzreiz nepaspēja nobremzēt un paskrēja viņam garām. Tādā veidā nokļuvis Varvarai aiz muguras, Vilimons ātri piecēlās kājās un metās skriet pretējā virzienā. Šajā reizē Varvarai viņu noķert neizdevās. Burtiski nākamajā dienā viss atkārtojās, tikai ar to starpību, ka tagad jau mazdēliņš speciāli apmeta kūleni, tādā veidā strauji samazinot savu pārvietošanās ātrumu. Un vecmāmiņa atkal paskrēja garām, dodot jaunulim iespēju piecelties, apgriezties pretējā virzienā un bēgt prom. Tā, no pirmās reizes, suns saprata kūleņa priekšrocības un pēc tam sāka to diezgan bieži izmantot rotaļās ar Varvaru. Viņai gan Vilimona lielais atklājums izrādījās ne visai iepriecinošs. Ķerot jaunuli, viņa, protams, nekad nevarēja paredzēt, kad viņam ienāks prātā pielietot savu īpašo paņēmienu, attiecīgi viņa nepaspēja iepriekš nobremzēt. Tāpēc panākt mazdēlu, ja vien viņš pats to nevēlējās, viņai kļuva neiespējami. Maskavas Ulli arī izdomāja sev spēli, bet tā bija īsta mājas izklaide. Tāpat kā daudzi citi suņi, viņa ar lielu prieku padod viesiem čības (pirms tam tās nozogot no koridora), bet kādā brīdī viņai tas sāka likties par maz. Viņa iemanījās čības novilkt tieši viesiem no kājām un, nedaudz panēsājusi tās pa dzīvokli, atgriezties, atdot čību un cerēt uz kādu kārumu par tik varenu darbu. Protams, daudziem tas ne visai patika, līdz ar to apavi tika uzvilkti kārtīgāk un suns dzīts prom. Iespējams, cits suns ar to samierinātos, bet Ulli ir šnaucers. Suns sāka sekot līdzi viesu kājām un, līdzko kāds apsēdās ērtāk, izstiepjot kājas vai sakrustojot tās, klusiņām pielavījās, ātri norāva čību un skrēja prom uz otru istabu. Biežie viesi, pārzinādami šīs Ulli īpatnības, deva priekšroku abu kāju turēšanai uz zemes, ja nevēlējās palikt basām kājām. Bet suns savā viltībā pārspēja arī viņus. Ulli apgūlās turpat tuvumā un gaidīja mirkli, kad varēs ar vieglu kustību čību aiz paša purngaliņa aizvilkt prom un pēc tam lepni atgriezt valkātājam. Šī spēlīte sunim nekad neapnīk, ko gan nevar teikt par pārējiem tajā iesaistītajiem.Ar šo stāstu gribēju pateikt, ka šnauceri jaunas iemaņas iegūst ļoti ātri, nereti no vienas vai divām atkārtojumu reizēm. Droši vien galveno lomu šajā procesā spēlē šnaucera pastāvīgā gatavība uztvert kaut ko jaunu, iemācīties, ko saimnieks no viņa gaida, un viegli spēt izstrādāt prasmes un iemaņas, ko pēc tam jau var veiksmīgi izmantot savs personīgajās interesēs. Var saprast šķirnes piekritējus Francijā, kas vidējos šnaucerus sauc par : suņiem ar cilvēku intelektu”. Mums ir bijusi ne viena vien iespēja pārliecināties par to, ka šajā pārspīlējumā ir arī liela daļa taisnības. Lūk, ko bija izdomājusi Maskavas Ulli, kas jau kopš bērnības izcēlās ar lielisku apetīti, lai papildinātu savu ēdienkarti ar dažiem gardiem kumosiņiem. Vairākas reizes dienā dzirdot, kā saimniece sauc pārējos ģimenes locekļus pie galda, suns nolēma šo pienākumu uzņemties turpmāk pildīt pats. Sākotnēji, dzirdot aicinājumu doties pie galda, suns devās pie pārējiem ģimenes locekļiem, sāka tos bakstīt ar purnu, grūstīt ar galvu, skrāpēt ar ķepu vai dot rokās čības. Kad šie centieni tika pamanīti un apbalvoti ar sausiņa gabaliņu, sunim to tik vien vajadzēja. Turpmāk Ulli sēdēja virtuvē un gaidīja, kad tiks beigta ēdiena gatavošana un uzklāts galds. Ja, pēc viņas domām, bija pienācis laiks saukt saimnieku, viņa devās uz istabu, ņēma saimnieka čību un ar to zobos apsēdās virtuvē, jautājoši skatoties uz saimnieci. Kad sunei teica: „Ir laiks” vai: „Sauc”, viņa nekavējoties pieleca kājās un devās aicināt saimnieku pie galda. Ja viņai teica: „Par agru”, Ulli apgūlās uz grīdas un čību nolika blakus. Ja galda klāšana ievilkās pārāk ilgi, Ulli sāka zaudēt pacietību – nāca pie galda un, pastiepusies uz pakaļkājām, skatījās uz to, it kā lai noskaidrotu, kā gan tur vēl trūkst. Suns izmēģināja arī citus paņēmienus, lai nopelnītu kārumus. Piemēram, iesāka strādāt pēc maiņas principa – droši vien atcerējusies, kā viņai bērnībā tika mācīts aportēt un aportējamo priekšmetu atdot saimniekam. Tagad, kad vien viņai sagribējās kādu kārumu, Ulli paņēma savu rotaļu bumbu, piegāja pie saimnieka un klusējot apsēdās tam līdzās, bumbu neizlaižot no mutes. Ja viņai netika pievērsta uzmanība, viņa bāza priekšmetu rokās, bet pati pacēlās pakaļkājās un skatījās uz iecerēto kārumu. Pati uz savu iniciatīvu viņa sāka izvilkt no pagultēm dažādus tur ieripojušus priekšmetus, kā arī pacelt uz grīdas nejauši nokritušās avīzes un citas lietas un atdot saimniekiem.

Ar  to mēs šoreiz savu portreta skici beigsim. Tāds izskatās vidējais šnaucers gadu gaitā novērojot vairākus vienas ģimenes locekļus. Citu šnauceru saimnieki noteikti varēs šo portretu papildināt, pievienojot tam jaunas, interesantas līnijas. Bet citu šķirņu suņu saimnieki, kā arī tie, kuriem pieder grūti nosakāmas izcelsmes suņi, droši vien šajā portretā ieraudzīja arī kaut ko saviem mīluļiem raksturīgu. Bet vidējais šnaucers taču ir suns, un nekas, kas piedien sunim, viņam nav svešs. Centos šoreiz nedaudz ieskicēt tieši spilgtākās rakstura īpašības un, manuprāt, izdevās diezgan pārskatāmi.

Mitelšnauceru saimniekiem ir darbīgi, izlēmīgi, saprātīgi, neatkarīgi un tai pašā laikā padevīgi draugi ar tik vērtīgām un daudzveidīgām dažādām darba iemaņām. Bet šo iemaņu attīstīšana, harmonisku attiecību veidošana ar šnauceru tā, lai tas būtu patīkami abām pusēm, ir iespējama tikai pie viena nosacījuma: šādas šķirnes sunim ir nepieciešama visnopietnākā attieksme. Saimniekam, lai arī tas ir tikai viņa pirmais suns, ir vismaz jācenšas iegūt iemaņas stingrā un uz saprātīgiem pamatiem balstītā suņa audzināšanā. Tikai kopā ar saimnieku, kurš ir gan gudrs, gan saprotošs, gan reizē valdonīgs un labs, šnaucers būs patiešām laimīgs.